Vieta manām pārdomām par tehnoloģijām (un ne tikai par tām), interesantākām tehnoloģiju un zinātnes ziņām un sasniegumiem, kā arī dažiem jokiem jautrākai dzīvei.

pirmdiena, 2012. gada 3. septembris

Nīls Geimens. Amerikāņu dievi.

Pirms kāda laika pabeidzu lasīt Nīla Geimena grāmatu "Amerikāņu dievi". Ne jau papīra formāta, bet gan elektroniskajā formātā savā telefonā. Apgāds Zvaigzne ABC vispirms to bija izlaiduši e-vidē un pēc pāris nedēļām tikai papīra veidā.
Dzirdot šīs grāmatas nosaukumu un atsauksmes par to, nebiju īsti pārliecināts, ka gribēšu to izlasīt. Man sirdij tuvākas ir zinātniskā fantastikas žanrs un arī spēju pieņemt fantāzijas žanra grāmatas. Bet šo es nevarētu ierindot ne pirmajā, ne otrajā žanrā. Kaut gan, fantāzijas šajā grāmatā netrūkst.
Bet tas mainījās, kad izlasīju piedāvāto grāmatas fragmentu PDF formātā. Lasot grāmatas fragmentu, mani pārņēma vēlme turpināt lasīt šo grāmatu. Un parasti, ja palasot kādu grāmatas fragmentu, mani tā uzrunā, tad arī mēģinu izlasīt šo grāmatu. Un tādējādi es nopirku šo e-grāmatu un sāku lasīt.

Mazliet par pašu grāmatu.
Grāmatas galvenais varonis ir cilvēks vārdā Ēna. Precīzāk sakot, tā ir viņa iesauka. Viņš atsēž savu laiku cietumā par pastrādāto noziegumu. Un gaida savu pirmstermiņa atbrīvošanu. Cietumā viņš apguva trikus ar monētām un attīstīja dažādas teorijas, kas var palīdzēt izdzīvot, piemēram, "Izvairīties no jokiem un gudrām piezīmēm un, ja bija jārunā ar cietuma amatpersonām, ja vien bija iespējams, labāk neteikt neko - lai izvairītos no jebkādiem pārpratumiem". Bet viņu atbrīvo ātrāk, jo, izrādās, ka sieva ir mirusi (cietusi autoavārijā). Kā teica cietuma uzraugs, tikpat kā jociņš par labo un slikto ziņu, vai ne? Labā - tiksi ātrāk brīvība. Sliktā - tava sieva ir mirusi.
Dodoties mājās, Ēna satiek kādu cilvēku, kas sevi nosauc par Trešdienu. Un ar to arī sākas viņa lielie piedzīvojumi jeb jaunā dzīve. Šis cilvēks par viņu visu zina un arī zina, kur viņš dosies. Bet Trešdiena vēlas, lai Ēna kļūst par viņa miesassargu (arī šoferi) un visur viņu pavada. Un tiek noslēgts līgums - dzerot medalu un paspiežot roku (sāk jau mazliet atgādināt skandināvu pasakas). Un jau pašās jaunās dzīves sākumā satiek arī kādu būdīgu vīru, kas sevi nosauca par .. leprekonu. Nē, tā nebija viņa iesauka, jo viņš spēja no zila gaisa dabūt īstu zelta monētu. Un nu visā šajā jezgā bija iejaukts arī Ēna ...

Ēna piestrādāja gan kā miesassargs, gan arī līdzdalībnieks dažādās afērās un arī kā šoferis. Braucot pa Amerikas plašajiem laukiem, tiek daudz kas pamanīts un ievērots. Vislabāk man patika šāds teikums - Pēc tam viņš pabrauca garām nogāzei, kurā rēgojas tūkstošiem vraku - dzelteni buldozeri, traktori un kāpurķēžu transports. Tā acīmredzot bija buldozeru kapsēta, kur tos atveda nomirt.
Tagad es zinu, kāda izskatās buldozeru kapsēta! :) Un ceru, ka tā nebija kāda slēpta zīme par manu blogu. :)

Kā jau grāmatas ievadā tika solīts, tika izbraukāta visa ASV un pabūts dažādās vietās un satikti visvisādi cilvēki jeb cilvēciska paskata būtnes.
Beigās viņš tomēr uzzina, ka starp cilvēkiem dzīvo arī ... dievi. Gan senatnīgie - no vikingu un ēģiptiešu laikiem, gan arī modernie dievi - auto un interneta dievi. Un tie tur dzīvo viena iemesla dēļ. Kad kāds cilvēks dodas uz citu pasaules daļu, viņš ņem līdzi savu ticību. Un sāk pielūgt sev zināmos dievus. Tādējādi šie dievi nokļūst jaunā vidē un pasaulē. Jo vairāk cilvēku ierodas, jo vairāk dievu parādās. Un kā jau katram dievam pienākas, tos var pabarot tikai ar ticību. Un jo vairāk dievu, jo mazāk ticīgo un mazāk pielūgsmes. Lai to kaut kā mainītu, nepieciešams samazināt aktīvo dievu skaitu. Kā to panākt? Ar parasto mirstīgo līdzekļiem - karu! Bet beigās karš ... To nu gan neteikšu, izlasiet paši!
Ja mēs turpinām grāmatas autora domu gājienu, tad arī Īrijā (kur aizbraukuši daudzi latvieši), blakus leprekoniem, elfiem un citiem radījumiem un dievībām dzīvo mūsu pašu dievības - Māra, Laima un Pērkons. Un kāpēc gan lai tā nebūtu? Kaut arī aizbraucis jaunā valstī un vidē, tomēr kaut kāda daļa no vietējā mantojuma ir palicis un, kaut arī neapzināti, tos tur ir ieveduši un atdzīvinājuši. Kaut vai ar dažādām paražām un nostāstiem.
Ja mēs mazliet aizdomājamies par mūsdienu slavenībām, tad arī viņi jau tiek bezmaz pielūgtas.  Un ar viņu zvaigžņu memuāriem tas viss tiek vēl mazliet pastiprināts. Ja vēl pieskaita visas jaunās tehnoloģijas, bez kurām mēs pašlaik iedomājamies, ka nevar iztikt, tad arī tas tiek pieskaitītas pie daļējas pielūgsmes.
Šāds dialogs izsaka visu:
- Labi, - viņa atbildēja. - Jautājums vietā. Esmu idiotu kaste. Teļļuks. Visu redzošā acs un katodu staru pasaule. Es esmu televizors. Svētnīca, pie kuras pulcējas visa ģimene, lai mani pielūgtu.
- Tu esi televīzija? Vai kāds televīzijā?
- Televīzijas altāris. Tas, pie kura cilvēki liek ziedojumus.
- Un ko tad viņi ziedo? - Ēna gribēja zināt.
- Galvenokārt laiku, - Lūsija atbildēja. - Dažkārt viens otru.
Sāk jau palikt mazliet neomulīgi ...

Šajā grāmata varētu atrast arī diezgan daudz dažādu aforismu un interesantu izteicienu. Es tos nemēģināju izrakstīt, bet daži ir palikuši atmiņā. Piemēram, šāds: "manuprāt, bez grāmatu veikala pilsēta nav pilsēta; bez grāmatnīcas ar pilsētas vārdu vien, ticiet man, nevienu dvēseli neapmuļķosiet".
Grāmatā stāsti, kas saistīti ar mūsdienu Ameriku, mijas kopā ar nodaļām, kurās tiek aprakstīts kāds pagātnes (tāls pagātnes) notikums. Šādi rakstnieks centās parādīt lasītājām, kādā veidā uz šo jauno zemi pārceļoja daudzas dievības. Un tas viņam arī izdevās.
Grāmata ir interesanta un spēja mani noturēt savā varā. Tā nebija tik aizraujoša, kā daža laba cita grāmata (piemēram, par simtgadnieku, kurš izkāpa pa logu un pazuda), kuru nevar nolikt malā, bet lasīt bija interesanti. Un arī nebija iespējams uzminēt un paredzēt, kas īsti notiks nākošajā lapā.  Kā arī izdevās likt mazliet aizdomāties par to, ko dari un kam ziedo savu laiku.


1 komentārs: