Vieta manām pārdomām par tehnoloģijām (un ne tikai par tām), interesantākām tehnoloģiju un zinātnes ziņām un sasniegumiem, kā arī dažiem jokiem jautrākai dzīvei.

pirmdiena, 2013. gada 9. septembris

Džeremijs Klārksons. "Sasodīts! Pasaule Klārksona acīm"

Man šķiet, ka Latvijā visi zina, kas ir Džeremijs Klārksons. Tas ir tas jautrais tusnītis, kas vada raidījumu "Gāzi grīdā!" (angliski - Top Gear). Viņš ne tikai vada šo raidījumu, bet arī raksta grāmatas (un slejas avīzei).
Un tā nu manā rīcība nonāca Klārksona rakstīta un apgāda "Zvaigzne ABC" tulkota un izdota grāmata "Sasodīts! Pasaule Klārksona acīm". Saņemot šo grāmatu, es gaidīju, ka humors un joki plūdīs aumaļām no lapaspusēm un lasot šo grāmatu es ļoti biezi raustīšos smieklu lēkmēs un vēderam piemetīsies krampji no lielajiem smiekliem. Jo kurš gan nezina, kāda jautrība valda viņa vadītajā raidījumā.
Otra lieta, ko es nemaz nezināju - kādā formātā būs sarakstīta šī grāmata. Līdz šim es ar Klārksona daiļradi nebiju saskāries un nemaz nenojautu, kāda tā būs.

Vispirms par pašu grāmatu. Tā ir sastāv no ļoti daudziem un samērā nelieliem stāstiņiem jeb slejām. Mūsdienu tehnoloģiju laikmetā tas varētu būt arī tādi kā kāda bloga ieraksti par sadzīviskam lietām, kas kādā konkrēta brīdī vai ar ko kādā konkrētā brīdī Klārksons bija saskāries. Vai nu tas būtu beigta roņa aizdabūšana no pludmales vai beigta ēzeļa aiztransportēšana. Vai arī esošās izglītības sistēmas apspriešana un regbija spēles analīze. Visur klāt bija Džeremija Klārksona stiliņš - viņa nesaudzīgā kritika un vārdu plūdi par esošo raksta tēmu un savdabīgie ieteikumu problēmas risināšanā.

Sākot lasīt grāmatu un izlasot jau daždesmit lapaspuses, es jutos mazliet vīlies. Šie nelielie stāstiņi tikai dažviet bija mazliet uzjautrinoši, bet viss pārējais teksts nebija smieklīgs. Mierināju sevi ar domu, ka gan jau turpmāk Džeremijs labosies un būs smieklīgāki rakstiņi. Bet tomēr tā nebija. Visdrīzāk pie vainas bija mana humora izjūta un pārāk lielās cerības, ka grāmata būs ļoti smieklīga.

Kad atmetu nost cerības smieties pēc katras rindkopas, uzreiz trāpījās raksts, kurā bezmaz katra rindkopa izraisīja smieklus. Citiem vārdiem sakot, grāmatā bija gan smieklīgi rakstiņi, gan tādi, kuros kaut smieklīgs bija pašās beigās, gan tādi raksti, pēc kuru izlasīšanas seju rotāja tikai neliels smaidiņš.

Tā nebija tāda lasāmviela, ko gribētu turpināt lasīt un to nevarētu pārtraukt lasīt. Kad pārtraucu to lasīt, tad es pat aizmirsu par šādas grāmatas eksistenci uz kādu laiku. Atsākt to lasīt arī bija vienkārši, jo katrs stāstiņš bija pats par sevi neatkarīgs un nebija nekādas sasaistes starp šiem stāstiņiem. Bet lasīt tomēr bija interesanti, jo no katra teikuma lauka lauzās Džeremija Klārksona britu šarms un viņa britu humora stils. Noteikti ieteiktu šo grāmatu izlasīt arī citiem cilvēkiem. Kaut vai tikai dēļ Džeremija Klārksona.

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana